Pārskats par viļņiem un vienkāršām harmoniskajām svārstībām

- [Lektors] Huka likums nosaka, kā atrast

spēku, ko rada ideāla jeb lineāra atspere.

Un tas ir vienkāršs likums.

Tas nosaka, ka atsperes spēka lielums,

ko tā rada, būs proporcionāls lielumam,

par kādu atspere ir izstiepta vai saspiesta

attiecībā pret tās līdzsvara jeb dabisko garumu.

Vienādojuma formā tas nozīmē, ka atsperes spēka modulis

ir vienāds ar atsperes stinguma koeficientu,

reizinātu ar lielumu, par kādu atspere ir izstiepta

vai saspiesta.

Ņem vērā, ka šis x nav atsperes garums.

X ir lielums, par kādu atspere ir izstiepta

vai saspiesta no līdzsvara stāvokļa

jeb neizstieptā stāvokļa.

Kāds tad izskatās uzdevuma piemērs,

kas saistīts ar Huka likumu?

Pieņemsim, ka ideāla atspere karājas

no griestiem miera stāvoklī,

un tās neizstieptais garums ir L1.

Tad tu atsperē miera stāvoklī iekar masu M,

un tā izstiepj atsperi līdz garumam L2.

Kāda ir izteiksme atsperes stinguma koeficientam?

Smaguma spēks ir

jālīdzsvaro ar atsperes spēku.

Tas nozīmē, ka atsperes spēka modulis

ir vienāds ar smaguma spēka moduli.

Atsperes spēks vienmēr ir K reiz X.

Ko apzīmēs X?

Tas nebūs ne L1, ne L2.

X ir lielums, par kādu atspere ir izstiepta

no tās līdzsvara stāvokļa, kas būtu L2 - L1.

Un, ja mēs izsakām K, mēs iegūstam mg dalīts ar L2 - L1.

Kas ir vienkāršs harmonisks oscilators?

Vienkāršs harmonisks oscilators ir jebkurš mainīgs lielums, kura izmaiņas

var aprakstīt ar sinusa vai kosinusa funkciju.

Kā šī funkcija izskatās?

Tā izskatās šādi.

Mainīgais lielums, kas mainās, ir laika funkcija,

kas varētu būt masas uz atsperes vertikālais stāvoklis.

Svārsta leņķis vai jebkurš cits

vienkārša harmoniska oscilatora lielums būs vienāds ar

kustības amplitūdu,

kas ir maksimālā novirze no līdzsvara stāvokļa,

reizinātu ar sinusu vai kosinusu no 2π

reiz kustības frekvence

reiz mainīgais t.

Tā kā frekvence ir 1 dalīts ar periodu,

to var uzrakstīt kā 2π dalīts ar periodu,

reiz laika mainīgais t.

Kā zināt, vai lietot sinusu vai kosinusu?

Sinusa funkcija sākas no nulles un iet uz augšu.

Savukārt kosinusa funkcija sākas no maksimuma un iet uz leju.

Ja tu zini, kā oscilators uzvedas

laika momentā t = 0,

tu vari izlemt, vai lietot kosinusu vai sinusu.

Ir svarīgi zināt, kā atrast

oscilatora periodu.

Masas uz atsperes periodu aprēķina šādi:

2π reiz kvadrātsakne no masas,

kas piestiprināta atsperei, dalītas ar atsperes stinguma koeficientu k.

Ņem vērā, ka tas nav atkarīgs no amplitūdas.

Ja tu izstiepsi masu tālāk, tā kustēsies ātrāk

un tai būs jāveic garāks ceļš, kas savstarpēji izslēdzas,

un periods paliek nemainīgs.

Un formula svārsta periodam,

kas ir masa, kura svārstās diegā,

būs 2π reiz kvadrātsakne no

diega garuma, dalīta ar

brīvās krišanas paātrinājuma moduli.

Tas arī nav atkarīgs no amplitūdas,

kamēr vien leņķi ir mazi.

Un tas nav atkarīgs arī no masas.

Kā atrast periodu grafikā?

Ja ir dots kustības grafiks

vienkāršam harmoniskam oscilatoram kā laika funkcija,

intervāls starp maksimumiem apzīmēs periodu.

Vai arī laiks, kas nepieciešams, lai šis oscilators atgrieztos sākuma stāvoklī.

Kāds tad izskatās uzdevuma piemērs, kas ietver

vienkāršu harmonisku kustību?

Pieņemsim, ka laboratorijā uz Zemes masa M

var būt vai nu iekārta diegā ar garumu L,

un tai ļauj svārstīties uz priekšu un atpakaļ

ar periodu Tsvārsts, vai arī iekārta atsperē

ar stinguma koeficientu k, un tai ļauj svārstīties augšup un lejup

ar periodu Tatspere.

Ja 1M masas vietā izmantotu 2M masu,

kas notiktu ar abu kustību periodiem?

Svārsta periods nav atkarīgs no masas.

Tātad svārsta periods nemainītos.

Atbildei būtu jābūt D.

Kas ir viļņi?

Viļņi ir svārstības, kas pārvietojas vidē

un pārnes enerģiju un impulsu ievērojamā attālumā,

bet nepārnesot pašu masu šajos attālumos.

Ko nozīmē vide?

Tas ir smalks vārds materiālam, caur kuru

vilnis var pārvietoties.

Viļņus var klasificēt pēc vides, kurā tie atrodas.

Bet viļņus var klasificēt arī pēc

radīto svārstību veida.

Šķērsviļņiem vides svārstības ir

perpendikulāras viļņa ātrumam.

Ar viļņa ātrumu mēs domājam virzienu, kurā

pārvietojas svārstība.

Un ar vides svārstībām

mēs domājam virzienu, kurā vides daļiņas

faktiski kustas.

Viļņa gadījumā uz auklas daļiņas kustas augšup un lejup,

bet svārstība pārvietojas pa labi.

Tātad tas būtu šķērsvilnis.

Garenviļņiem svārstības

vidē ir paralēlas viļņa ātrumam.

Klasisks garenvilnis ir skaņa.

Ja skaņas vilnis pārvietotos pa labi gaisā,

tas izskatītos kā sablīvējuma apgabals,

un pats gaiss kustētos uz priekšu un atpakaļ,

pa labi un pa kreisi, paralēli virzienam,

kurā pārvietojas viļņa svārstība.

Tāpēc skaņas viļņi ir garenviļņi.

Jebkura veida vilnim šīs svārstības ātrums

būs vienāds ar viļņa garumu,

dalītu ar periodu.

Citiem vārdiem sakot, ja tu vērotu viļņa cekulu,

tas katra perioda laikā pārvietotos par vienu viļņa garumu.

Un, tā kā ātrums ir attālums pret laiku,

viļņa cekula ātrums būtu viens viļņa garums

periodā.

Viļņa garumu var atrast grafikā y atkarībā no x,

atrodot attālumu starp cekuliem.

Un, ja tev rodas jautājums, kāpēc tas nav

periods?

Tas ir tāpēc, ka šis ir viļņa grafiks atkarībā no x,

atkarībā no horizontālā stāvokļa, nevis laika.

Varētu uzzīmēt grafiku y atkarībā no laika.

Un tas attēlotu kustību

vienam viļņa punktam visos laika momentos.

Un šajā grafikā atkarībā no laika

intervāls starp maksimumiem ir periods.

Ja tu iegūsti viļņa grafiku,

tev jāpārbauda, vai tas ir atkarībā no x vai t.

Ja tas ir atkarībā no x, attālums no maksimuma līdz maksimumam ir viļņa garums.

Un, ja tas ir atkarībā no t, attālums no maksimuma līdz maksimumam ir periods.

Un tā kā 1 dalīts ar periodu ir vienāds ar frekvenci,

mēs varam pārrakstīt šo ātruma formulu

kā viļņa ātrums ir vienāds ar viļņa garumu,

reizinātu ar frekvenci.

Un veids, kā tas ir dots formulu lapā

AP eksāmenā, ir, ka viļņa garums

ir vienāds ar viļņa ātrumu, dalītu ar frekvenci.

Tomēr šī formula daudzus mulsina,

jo viņi domā, ka, palielinot frekvenci,

palielināsies viļņa ātrums.

Bet tā nav tiesa.

Palielinot frekvenci, samazināsies viļņa garums,

un viļņa ātrums paliks nemainīgs.

Vienīgais veids, kā mainīt viļņa ātrumu,

ir mainīt pašas vides īpašības.

Citiem vārdiem sakot, vienīgais veids, kā mainīt ātrumu

viļņiem uz ūdens, būtu mainīt kaut ko,

kas saistīts ar pašu ūdeni – tā blīvumu, sāļumu,

ūdens temperatūru.

Frekvences maiņa nemainīs viļņa ātrumu.

Tāpat to nemainīs arī amplitūdas maiņa.

Vienīgais, kas maina viļņa ātrumu,

ir izmaiņas pašā vidē.

Kāds tad izskatās uzdevuma piemērs, kas saistīts ar viļņiem?

Pieņemsim, ka skaņas laboratorijas darbs tiek veikts telpā

ar kopējo tilpumu V un temperatūru T.

Skaļrunis telpā ir pievienots funkciju ģeneratoram,

un tas atskaņo noti ar frekvenci f un amplitūdu A.

Kas no minētā mainītu ātrumu

skaņas viļņiem?

Frekvences palielināšana tikai padarītu

šo skaņu par augstāku noti.

Bet tas nemainītu skaņas viļņa ātrumu.

Telpas temperatūras paaugstināšana

ir izmaiņa pašā vidē, tātad tas mainītu

skaņas ātrumu.

Amplitūdas samazināšana tikai padarīs skaņu

šķietami klusāku un ne tik skaļu.

Un kopējā tilpuma samazināšana laboratorijas telpā

faktiski neietekmē vidi,

tā tikai samazina vides daudzumu.

Labākā atbilde šeit būtu B.

Doplera efekts attiecas uz uztvertās

frekvences izmaiņām, kad skaļrunis vai viļņu avots

kustas attiecībā pret novērotāju.

Ja viļņu avots un novērotājs kustas viens otram pretī,

skaņas viļņa garums samazināsies,

skatoties no šī novērotāja viedokļa.

Tādējādi uztvertā frekvence palielināsies.

Tas notiek tāpēc, ka, ja avots tuvojas tev,

brīdī, kad skaļrunis izstaro viļņu impulsus,

skaļrunis kustas pretī tikko izstarotajam viļņa impulsam,

un priekšpusē viļņu cekuli

būs tuvāk viens otram.

Tā kā tie ir tuvāk viens otram, viļņa garums ir mazāks.

Un ātrums, ar kādu šie cekuli sasniegs

novērotāju, būs lielāks.

Tātad šis novērotājs dzirdēs augstāku frekvenci,

nekā to, ko faktiski atskaņo viļņu avots,

kad tas atrodas miera stāvoklī.

Un novērotājam, kas atrodas aiz avota,

tā kā viļņu avots attālinās no impulsiem,

ko tas tikko nosūtīja šajā virzienā,

šie viļņu cekuli būs tālāk viens no otra,

kas palielina viļņa garumu un samazina

ātrumu, ar kādu šie cekuli sasniegs novērotāju.

Šis novērotājs dzirdēs frekvenci,

kas ir mazāka par faktisko frekvenci, ko atskaņo

avots, kad tas atrodas miera stāvoklī.

Kāds tad izskatās uzdevuma piemērs, kas saistīts ar

Doplera efektu?

Pieņemsim, ka automašīnas vadītājs redz, ka viņš brauc

tieši virsū cilvēkam, kas nekustīgi stāv uz gājēju pārejas.

Vadītājs nepārtraukti signalizē ar tauru

un izstaro skaņu ar frekvenci ftaure.

Šī ir frekvence, ar kādu skan taure,

ja automašīna atrastos miera stāvoklī.

Un automašīnas vadītājs vienlaikus arī

strauji nospiež bremzes un, buksējot, apstājas

tieši priekšā cilvēkam, kas stāv uz gājēju pārejas.

Ko dzirdētu cilvēks uz gājēju pārejas,

kamēr automašīna, buksējot, apstājas?

Tā kā automašīna tuvojas cilvēkam,

viļņu cekuli būs tuvāk viens otram,

tāpēc šis cilvēks dzirdēs mazāku viļņa garumu

un augstāku frekvenci.

Bet, automašīnai bremzējot, šis efekts kļūst

arvien mazāk izteikts.

Un, kad automašīna apstājas, viļņu cekuli būs

izvietoti ar parasto attālumu,

un cilvēks dzirdēs parasto taures

frekvenci.

Sākumā šis cilvēks dzirdēs augstāku frekvenci,

bet galu galā tā kļūs par faktisko

taures frekvenci, kad automašīna apstāsies,

un vairs nebūs relatīvās kustības starp

cilvēku un automašīnu.

Kad divi viļņi pārklājas vienā vidē,

mēs to saucam par viļņu interferenci jeb viļņu superpozīciju.

Kamēr šie viļņi pārklājas,

tie apvienosies, veidojot viļņa formu,

kas būs abu viļņu summa.

Citiem vārdiem sakot, kamēr abi viļņi pārklājas,

lai atrastu kopējā viļņa vērtību,

jūs vienkārši saskaitāt atsevišķo viļņu vērtības.

Ja pārklājas divi identiski viļņi,

tie apvienotos, veidojot vilni, kas ir divreiz lielāks.

Un mēs to saucam par konstruktīvo interferenci.

Un, ja pārklājas divi viļņi, kas ir nobīdīti par 180 grādiem

fāzē, tie apvienosies, neveidojot vilni vispār.

Mēs to saucam par destruktīvo interferenci.

Lai gan, kamēr viļņi pārklājas,

jūs saskaitāt to individuālās vērtības, lai iegūtu kopējo vilni,

pēc tam, kad šie viļņi beidz pārklāties,

tie izies viens otram cauri.

Ja es nosūtītu viļņa impulsu

pa auklu pretī citam viļņa impulsam,

kad šie divi impulsi pārklātos,

aukla būtu plakana, bet neilgi pēc tam

viļņu impulsi turpinātu savu ceļu neietekmēti.

Tie neatlec viens no otra

un nerada paliekošus bojājumus.

Tikai tad, kad tie pārklājas,

notiek viļņu interference.

Kāds tad izskatās uzdevuma piemērs, kas saistīts ar viļņu

interferenci?

Pieņemsim, ka divi viļņu impulsi uz auklas

virzās viens otram pretī, kā redzams šajā diagrammā pa labi,

un mēs gribam zināt, kāda būs viļņa forma,

kad viļņu impulsi pārklāsies?

Lai atrastu kopējo vilni, mēs saskaitīsim vērtības

katram atsevišķam vilnim.

Zilais vilnis kustēsies pa labi,

un sarkanais vilnis kustēsies pa kreisi.

Un mēs saskaitīsim atsevišķās vērtības.

Sarkanā viļņa nulle plus zilā viļņa mīnus divas vienības

dos mīnus divas vienības

kopējam vilnim.

Tad sarkanā viļņa plus divas vienības

plus zilā viļņa mīnus divas vienības

būs vienāds ar nulli kopējam vilnim.

Atkal, sarkanā viļņa plus divas vienības

plus zilā viļņa mīnus divas vienības

summa ir nulle kopējam vilnim.

Un tad sarkanā viļņa nulle vienības

plus zilā viļņa mīnus divas vienības

būs vienāds ar mīnus divām vienībām kopējam vilnim.

Mūsu kopējais vilnis izskatīsies šādi.

Tā kā šī piramīda it kā "iekodās" šajā

zilajā taisnstūra vilnī.

Kā rīkoties ar stāvviļņiem uz auklām?

Lai vispār iegūtu stāvvilni,

ir nepieciešami viļņi, kas pārklājas

un virzās pretējos virzienos.

Bet pat tad, ja tas ir nodrošināts, ne vienmēr

izveidosies stāvvilnis.

Tikai noteikti atļautie viļņu garumi radīs

stāvvilni šajā vidē.

Un to, kādi ir atļautie viļņu garumi,

nosaka vides garums un tās robežas

šai videi.

Citiem vārdiem sakot, auklas gali var būt fiksēti

vai brīvi. Ja auklas gals ir fiksēts,

tas būs svārstību mezgls.

Mezgls ir vārds, ko mēs lietojam, lai apzīmētu punktus,

kuros nav svārstību.

Un, ja auklas gals ir brīvs,

šis gals darbosies kā svārstību blīzums.

Blīzums ir punkts, kurā ir maksimālas svārstības.

Kā izskatītos šie stāvviļņi?

Šķiet, ka stāvviļņi vairs nepārvietojas pa vidi,

tie tikai svārstās uz priekšu un atpakaļ vienā vietā.

Šis blīzums kustētos no augšas uz leju,

atpakaļ uz augšu.

Bet tu neredzētu, kā šis cekuls kustas pa labi vai pa kreisi,

tāpēc arī nosaukums – stāvvilnis.

Tomēr mezgli paliek uz vietas.

Mezglā nekad nav svārstību.

Kad esi noteicis robežnosacījumus

un šīs vides garumu,

iespējamie viļņu garumi ir noteikti.

Jo vienīgie atļautie stāvviļņi

sākas mezglā un beidzas mezglā.

Pamattonis attiecas uz lielāko

iespējamo stāvviļņa garumu.

Un šajā gadījumā tas būtu puse no viļņa garuma.

Vides garumam būtu jābūt vienādam ar pusi

no viļņa garuma.

Līdzīgi otrajai harmonikai,

mums joprojām ir jāsāk un jābeidz mezglā,

tāpēc nākamā iespēja būtu viss viļņa garums,

kas nozīmē, ka vides garums būtu vienāds ar vienu

viļņa garumu.

Un, ja nonākam līdz trešajai harmonikai,

tās ir trīs puses no viļņa garuma.

Un nav ierobežojumu, var turpināt.

Lai ierosinātu šos augstākos stāvviļņus,

ir jāturpina palielināt frekvenci,

jo tu turpināsi samazināt viļņa garumu

jeb attālumu starp cekuliem.

Kā izskatītos stāvvilnis,

ja viens no galiem būtu brīvs?

Tādā gadījumā šis gals būtu blīzums,

un pamattonis ieņemtu tikai formu,

kas atbilst ceturtdaļai viļņa garuma.

Jo tam jāsākas mezglā un jābeidzas blīzumā.

Tas nozīmē, ka auklas garumam būtu jābūt vienādam

ar ceturtdaļu viļņa garuma.

Nākamais iespējamais stāvvilnis būtu

trīs ceturtdaļas no viļņa garuma.

Un nākamā iespēja būtu piecas ceturtdaļas

no viļņa garuma.

Un atkal, šī progresija turpinās.

Kāds tad izskatās uzdevuma piemērs, kas saistīts ar stāvviļņiem

uz auklām?

Pieņemsim, ka viens auklas gals ar garumu L

ir piestiprināts pie sienas, bet otrs gals ir nostiprināts

pie vibrējoša stieņa.

Students atklāj, ka auklā veidojas stāvvilnis,

kā redzams šeit, kad frekvence

stienim ir iestatīta uz f nulle.

Kāds ir viļņu ātrums uz auklas?

Mēs zinām, ka auklas garums ir L.

Un mēs varam izdomāt, cik lielai daļai viļņa garuma tas atbilst.

No šejienes līdz šejienei būtu viens viļņa garums.

Un ir vēl puse.

Auklas garums L ir vienāds ar trīs pusēm

no viļņa garuma, jeb, citiem vārdiem sakot, viļņa garums šeit

ir 2L dalīts ar 3.

Un mēs zinām, ka viļņa ātrums vienmēr ir

viļņa garums reiz frekvence.

Tātad viļņa ātrums šeit būs 2L dalīts ar 3,

kas ir viļņa garums,

reizināts ar frekvenci, tāpēc labākā atbilde ir D.

Kā rīkoties ar stāvviļņiem caurulēs?

Tāpat kā stāvviļņiem uz auklām,

stāvviļņu garums caurulē

ir atkarīgs no caurules garuma

un šīs caurules robežnosacījumiem.

Bet šoreiz auklas svārstību vietā

jūs veidojat stāvvilni no skaņas viļņiem.

Runājot par šīs caurules robežnosacījumiem,

atvērts gals darbosies kā svārstību blīzums.

Jo gaiss atvērtā galā var brīvi svārstīties.

Un jūs iegūstat maksimālas gaisa svārstības.

Bet slēgts caurules gals darbosies kā

svārstību mezgls, jo nebūs gaisa svārstību

slēgtā galā.

Kas notiktu, ja abi caurules gali būtu atvērti,

radot stāvviļņus ar blīzumiem abos galos?

Pirmā iespēja ar lielāko viļņa garumu

stāvvilnim būtu no blīzuma līdz blīzumam.

Un tas ir puse no viļņa garuma.

Šīs caurules garumam būtu jābūt vienādam

ar pusi no viļņa garuma.

Nākamā iespēja joprojām būtu no blīzuma

līdz blīzumam.

Un tas ir vienāds ar vienu veselu viļņa garumu.

Varbūt tā neizskatās, bet no ieplakas līdz ieplakai

ir vesels viļņa garums.

Tātad šīs caurules garums būtu vienāds ar vienu viļņa garumu.

Un nākamā iespēja būtu vienāda ar trīs pusēm

no viļņa garuma.

Un jāatzīmē, ka šī ir tā pati progresija,

kāda mums bija auklām ar mezgliem abos galos.

Tātad, neatkarīgi no tā, vai abos galos ir blīzumi,

vai abos galos ir mezgli,

ja abi robežnosacījumi ir vienādi,

jūs iegūstat šo pašu progresiju, kas ir

puse viļņa garuma, viens vesels viļņa garums,

trīs puses no viļņa garuma.

Būtībā jebkurš vesels vai pusvesels viļņa garums.

Un kas notiktu, ja mēs aizvērtu vienu no šīs caurules galiem?

Ja mēs aizvērtu vienu caurules galu,

šis gals kļūtu par svārstību mezglu,

jo gaiss šajā vietā nevar kustēties.

Kas to padarītu par mezglu, un tam būtu jāiet

līdz atvērtajam galam, kas ir blīzums.

Lielākā iespēja šoreiz būtu

viena ceturtdaļa no viļņa garuma.

Nākamā iespēja joprojām būtu no mezgla līdz blīzumam,

un tas būtu trīs ceturtdaļas no viļņa garuma.

Un, ja ievēro, tas ir tieši tāds pats,

kā tad, kad mums bija auklas ar mezglu un blīzumu.

Mums bija tāda pati progresija: lambda uz 4,

trīs lambda uz 4, pieci lambda uz 4,

jebkurš nepāra vesels skaitlis reiz lambda uz 4,

bija atļautie stāvviļņu garumi.

Ja vienam galam ir atšķirīgs robežnosacījums

nekā otram galam, šī būs progresija

atļautajiem vides garumiem.

Kāds tad izskatītos uzdevuma piemērs ar stāvviļņiem

caurulēs?

Pieņemsim, ka tu pūt pāri caurules augšai, kas ir atvērta

abos galos, un tā rezonē ar frekvenci f nulle.

Ja pēc tam caurules apakša tiek aizvērta

un gaiss atkal tiek pūsts pāri caurules augšai,

kāda frekvence būtu dzirdama salīdzinājumā ar frekvenci,

kas bija dzirdama, kad abi gali bija atvērti?

Kad abi gali ir atvērti,

mēs zinām, ka stāvvilnis būs no blīzuma

līdz blīzumam.

Kas ir puse no viļņa garuma.

Kas būtu vienāds ar šīs caurules garumu.

Tātad viļņa garums būtu divreiz lielāks par garumu

caurulei.

Bet, kad mēs aizveram vienu no galiem,

mēs šo galu pārvēršam no blīzuma par mezglu.

Tātad mums būtu jātiek no blīzuma līdz mezglam.

Kas ir tikai viena ceturtdaļa no viļņa garuma.

Tātad viena ceturtdaļa no viļņa garuma būtu vienāda ar

caurules garumu.

Un tas nozīmē, ka lambda ir 4L, šis viļņa garums dubultojās.

Ko tas nozīmētu frekvencei?

Mēs zinām, ka V = λf,

un mēs nemainījām vidi šeit,

tāpēc ātrums paliks nemainīgs.

Ja mēs dubultojam viļņa garumu,

mums būtu jāsamazina frekvence uz pusi,

lai saglabātu to pašu viļņa ātrumu.

Kad mēs aizveram šīs caurules apakšu,

mēs dzirdētu pusi no frekvences, ko dzirdējām,

kad abi gali bija atvērti.

Sitienu frekvence attiecas uz parādību,

kurā pārklājas divi viļņi ar dažādām frekvencēm.

Kad tas notiek, viļņu interference

noteiktā telpas punktā mainās no konstruktīvas

uz destruktīvu, atpakaļ uz konstruktīvu un tā tālāk.

Ja tas būtu skaņas vilnis,

tu to uztvertu kā pulsāciju skaņas skaļumā.

Un iemesls, kāpēc tas notiek, ir tāds, ka, ja šie viļņi

sākās vienā fāzē un bija konstruktīvi,

tā kā tiem ir dažādas frekvences,

viens vilnis sāktu nobīdīties fāzē attiecībā pret otru.

Galu galā kļūstot destruktīvs, kas būtu kluss.

Bet, ja pagaidīsi ilgāk, viens no šiem maksimumiem

panāks nākamo maksimumu progresijā,

un viļņi atkal kļūs konstruktīvi,

kas atkal būtu skaļi.

Un laiks, kas nepieciešams, lai pārietu no skaļa uz klusu

un atkal uz skaļu, tiek saukts par sitienu periodu.

Bet biežāk jūs dzirdēsiet par sitienu frekvenci.

Kas ir vienkārši 1 dalīts ar sitienu periodu.

Sitienu periods ir laiks, kas nepieciešams, lai pārietu no

skaļa uz klusu un atpakaļ uz skaļu.

Un sitienu frekvence ir reižu skaits,

cik reizes tas notiek sekundē.

Kā noteikt sitienu frekvenci vai sitienu periodu?

Formula, ko izmanto, lai atrastu sitienu frekvenci,

patiesībā ir ļoti vienkārša.

Jums vienkārši jāatņem frekvences

abiem viļņiem, kas pārklājas.

Ja nav atšķirības,

ja šiem viļņiem ir tāda pati frekvence,

sitienu frekvence būtu nulle,

kas nozīmētu, ka jūs nedzirdētu nekādas pulsācijas.

Jo tālāk viena no otras atrodas šīs divas frekvences,

jo vairāk pulsāciju jūs dzirdētu sekundē.

Un tad, lai atrastu sitienu periodu,

varētu ņemt 1 dalītu ar sitienu frekvenci.

Kāds tad izskatītos uzdevuma piemērs,

kas saistīts ar sitienu frekvenci?

Pieņemsim, ka šie divi viļņi pārklājas,

un mēs gribam noteikt sitienu frekvenci.

Pirmā viļņa periods ir 4 sekundes.

Tas nozīmē, ka pirmā viļņa frekvence ir 1/4,

jeb 0,25 herci.

Un otrā viļņa periods ir 2 sekundes,

kas nozīmē, ka frekvence ir 1/2 jeb 0,5 herci.

Lai iegūtu sitienu frekvenci, jūs atņemat vienu frekvenci

no otras.

0,5 - 0,25 būtu 0,25 herci.