Zina un lieto starptautisko mērvienību sistēmu (SI). Pārveido mērvienības uz un no SI vienībām. (O 12.3.1.)
Atpazīst skalārus un vektoriālus fizikālos lielumus. (M P 1.2.3., M P 6.2.1., M P 6.2.2.)
Izvērtē masas punkta modeli piemērotību dažādu situāciju aprakstam. (O 3.1.1., O 12.2.1.)
Analizē situācijas, izmantojot trajektorijas, ceļa un pārvietojuma jēdzienus. Aprēķina ātruma un pārvietojuma vērtību un/vai virzienu. (V 3.1.1., O 3.1.1.)
Aprēķina nevienmērīgas kustības vidējo un momentāno ātrumu. (V 3.1.1., O 3.1.1.)
Salīdzina paātrinājumu vienmērīgi un nevienmērīgi paātrinātā kustībā. (V 3.1.1., O 3.1.1.)
Apraksta un analizē ķermeņa kustību, izmantojot koordinātas, ātruma un paātrinājuma projekcijas vienādojumus un grafikus un stroboskopiskos attēlus. (V 3.1.1., O 3.1.1.)
vienmērīga taisnlīnijas kustība (V 3.1.1.)
vienmērīgi paātrināta taisnlīnijas kustība (V 3.1.1.)
brīvs kritiens (O 3.1.1.)
vertikāls sviediens augšup (O 3.1.1.)
horizontāls sviediens (O 3.1.1.)
Aprēķina un prognozē kustības raksturlielumus. (V 3.1.1., O 3.1.1.)
vienmērīga taisnlīnijas kustība (V 3.1.1.)
vienmērīgi paātrināta taisnlīnijas kustība (V 3.1.1.)
brīvs kritiens (O 3.1.1.)
vertikāls sviediens augšup (O 3.1.1.)
horizontāls sviediens (O 3.1.1.)
Apraksta un analizē kustību, izmantojot jēdzienus periods, frekvence, pagrieziena leņķis, lineārais ātrums, leņķiskais ātrums, leņķiskais paātrinājums, tangenciālais paātrinājums. Izmanto atbilstošos vienādojumus, grafikus un stroboskopiskos attēlus: (O 3.1.1., A 3.1.1.)
vienmērīga kustība pa riņķa līniju (O 3.1.1., A 3.1.1.)
vienmērīgi paātrināta kustība pa riņķa līniju (A 3.1.1.)
Aprēķina un prognozē kustības raksturlielumus:
vienmērīga kustība pa riņķa līniju (O 3.1.1., A 3.1.1.)
vienmērīgi paātrināta kustība pa riņķa līniju (A 3.1.1.)
Skaidro centrtieces paātrinājuma fizikālo nozīmi kustībā pa riņķa līniju. Saista lineāro ātrumu ar leņķisko ātrumu. (A 3.1.1.)
Salīdzina vienmērīgi paātrinātu taisnvirziena kustību ar vienmērīgi paātrinātu kustību pa riņķa līniju. (A 3.1.1.)
Izvērtē modeļa, arī matemātiska, priekšrocības un trūkumus, prognozējot ķermeņa atrašanās vietu laikā. (A 12.2.1.)
Zina un lieto inerces jēdzienu. Spriež par nosacījumiem, pie kuriem ķermenis paliek miera stāvoklī vai turpina vienmērīgu taisnlīnijas kustību un saista to ar 1. Ņūtona likumu. (V 3.2.1.)
Izmanto 2. Ņūtona likumu kopspēka, ķermeņa masas vai paātrinājuma noteikšanai. (O 3.2.1)
Lieto 3. Ņūtona likumu, aprakstot divu ķermeņu savstarpējo mijiedarbību. Nosaka spēku pāri, kas darbojas konkrētajā mijiedarbībā. (O 3.2.1., O 3.2.2.)
Apraksta reaktīvo kustību izmantojot trīs Ņūtona likumus. (O 3.2.1.)
Modelē ķermeņu kustību vairāku spēku, kas pielikti masas centrā, darbības gadījumā. Nosaka rezultējošo spēku un tā izraisīto paātrinājumu. (O 3.2.1., A 3.2.1.)
Apraksta, analizē un prognozē ķermeņu stāvokli un/vai kustību atsevišķi vai savstarpējā saistībā, izmantojot spēku fizikālo dabu un atbilstošos matemātiskos modeļus (V 3.2.1., O 3.2.1.):
miera un slīdes berzes spēks;
Skaidro hidrostatiskā spiediena rašanos. Aprēķina hidrostatisko spiedienu. (O 1.4.1.)
Skaidro Arhimēda spēka rašanos. Aprēķina Arhimēda spēku. Modelē ķermeņu peldēšanu. (O 3.2.1.)
Izvērtē cieta ķermeņa modeļa piemērotību dažādu situāciju aprakstam. (O 12.2.1.)
Nosaka spēka momentu. (O 3.2.3.)
Lieto līdzsvara nosacījumus. (O 3.2.3.)
Prognozē ķermeņu kustību, lietojot impulsa jēdzienu un impulsa nezūdamības likumu. (O 3.2.3.)
Saista impulsa izmaiņu ar spēku un tā iedarbības laiku. (O 3.2.2.)
Prognozē ķermeņu kustību, lietojot impulsa momenta jēdzienu un impulsa momenta nezūdamības likumu. (A 3.2.2., A 3.2.3.)
Saista nemainīgu spēku momentu ar inerces momentu un leņķisko paātrinājumu rotācijas kustībā. (A 3.2.2., A 3.2.3.)
Gravitācijas lauks un kustība.
Apraksta ķermeņu mijiedarbību un aprēķina mijiedarbības spēku, izmantojot gravitācijas likumu. (O 2.2.1.)
Aprēķina brīvās krišanas paātrinājumu debess ķermeņa virsmas tuvumā. (O 2.2.1.)
Nosaka smaguma spēku. Skaidro ķermeņa bezsvara stāvokļa nosacījumus. (V 3.2.1., O 2.2.1., O 3.1.1.)
Aprēķina un prognozē balsta reakcijas spēka maiņu vertikāli paātrinātā kustībā. (O 2.2.1.)
Aprēķina un prognozē balsta reakcijas spēka maiņu kustībā pa liektu virsmu. (O 3.1.4., A 3.1.1.)
Apraksta un analizē debess ķermeņu kustību, izmantojot Keplera likumus. (A 3.1.3.)
Apraksta debess ķermeņu vienmērīgu kustību pa riņķa līniju, izmantojot raksturlielumus – orbītas rādiuss, kustības ātrums, apriņķošanas periods. (A 3.1.3.)
Zina un lieto pirmo un otro kosmisko ātrumu, lai skaidrotu mākslīgo pavadoņu izmantošanu tehnoloģijās. (O 3.1.1., O 3.1.3., A 3.1.3.)
Raksturo Zemes rotāciju ap savu asi, dienas un nakts maiņu, zvaigžņu diennakts kustību. (A 3.1.3.)
Zina un lieto jēdzienus: darbs, jauda, lietderības koeficients. (O 4.1.1.)
Aprēķinos izmanto potenciālo enerģiju (augstumā virs zemes pacelta ķermeņa, elastīgi deformēta ķermeņa), kinētisko enerģiju un pilno mehānisko enerģiju. (O 4.3.3.)
Lieto pilnās mehāniskās enerģijas saglabāšanās likumu noslēgtā sistēmā. (O 4.3.3., O 4.1.1.)
Analītiski spriež par pilnās mehāniskās enerģijas pieaugumu vai zudumiem spēku darbības rezultātā. (O 4.3.3., O 4.1.1.)
Izmanto enerģijas nezūdamības likumu kustībā ar rotāciju. (A 4.3.2.)
Analizē absolūti elastīgas un absolūti neelastīgas sadursmes, izmantojot impulsa un enerģijas nezūdamības likumus. (O 3.2.2., A 4.3.2.)
Mehāniskās svārstības un viļņi.
Apraksta un analizē harmoniskas svārstības, izmantojot jēdzienus – frekvence, periods, amplitūda un leņķiskā frekvence. (O 3.1.2, A 3.1.2.)
Raksturo rimstošas un nerimstošas, brīvas un uzspiestas svārstības. Zina un lieto svārstību rezonanses nosacījumus. (O 3.1.2., A 3.1.2.)
Spriež par dažādu raksturlielumu ietekmi uz matemātiskā svārsta un atsperes svārsta svārstību periodu un frekvenci. (O 3.1.2.)
Spriež par svārstu modeļu izmantošanas iespējām dažādu reālu svārstību procesu aprakstīšanai. (A 3.1.2.)
Skaidro un analītiski spriež enerģijas pārvērtībām harmonisku svārstību procesos. (O 4.1.1., A 3.1.2., A 4.3.2.)
Analītiski spriež par viļņa ātruma, frekvences un viļņa garuma saistību. (O 2.1.2.)
Skaidro viļņu īpašības ‒ atstarošanos, laušanu, interferenci un difrakciju. (O 2.1.2., A 2.1.3., A 2.1.4.)
Attēlo garenviļņu un šķērsviļņu izplatīšanos, nosaka viļņu raksturlielumus, izmantojot attēlu. (O 2.1.2.)
Skaidro stāvviļņu būtību un to rašanās nosacījumus. (A 2.1.1.)
Izmanto Doplera efektu skaņas viļņiem aprēķinos un situāciju analīzē. (A 2.1.2.)
Skaidro vielas uzbūvi un īpašības, izmantojot vielas uzbūves daļiņu modeli. (A 1.2.2., O 1.3.1.)
Skaidro vielas daļiņu mijiedarbību dažādos agregātstāvokļos. (O 1.3.1.)
Raksturo vielas daļiņu siltumkustību dažādos agregātstāvokļos (A 1.2.2., O 1.3.1.)
Skaidro siltumvadīšanu, konvekciju, difūziju un termisko izplešanos. (A 1.2.2., O 1.3.1.)
Molekulāri kinētiskās teorijas pamati. Ideāla gāze.
Zina molekulāri kinētiskās teorijas pamatpieņēmumus un ideālas gāzes modeli (O 1.4.1.)
Zina un lieto molekulu raksturlielumus un vielas daudzuma, relatīvās atommasas, Avogadro skaitļa jēdzienus. (O 1.4.1.)
Aprēķina molekulas masu, kinētisko enerģiju, impulsu, molekulu koncentrāciju, gāzes blīvumu. (O 1.2.1.)
Skaidro, kā gāzes daļiņu kustība rada spiedienu. Zina un lieto molekulāri kinētiskās teorijas pamatvienādojumu. (O 1.4.1.)
Gāzu maisījuma gadījumā nosaka gāzes spiedienu kā parciālspiedienu summu (Daltona likums) (O.1.4.1.)
Skaidro molekulu haotiskās kustības vidējās kinētiskās enerģijas saistību ar gāzes absolūto temperatūru. (A 4.2.1.)
Skaidro molekulu haotiskās kustības vidējās kinētiskās enerģijas saistību ar molekulas brīvības pakāpju skaitu. (A 4.2.1., O 4.2.1.)
Aprēķina ideālas gāzes stāvokļa parametrus, izmantojot ideālas gāzes stāvokļa vienādojumu. (O 1.4.1.)
Analītiski spriež par izoparametriskiem procesiem (izobārisks, izotermisks, izohorisks process), ja gāzes masa nemainīga.(O 1.4.1.)
Analītiski spriež un grafiski attēlo izoparametriskus procesus (izobārisks, izotermisks, izohorisks process), ja gāzes masa nemainīga. (O 1.4.1.)
Pamato MKT pamatvienādojuma izmantošanas robežas, salīdzina ideālu un reālu gāzi. (A 12.2.1.)
Skaidro molekulu kinētiskās un potenciālās enerģijas, temperatūras un iekšējās enerģijas saistību dažādos agregātstāvokļos un tās maiņu dažādos procesos. (O 4.2.1.)
Izmantojot molekulu modeļus, spriež par molekulu brīvības pakāpju skaitu. (A 4.2.1.)
Skaidro vienatomu un daudzatomu gāzes iekšējās enerģijas atšķirību. Aprēķina gāzes iekšējo enerģiju. (A 4.2.1.)
Zina siltuma daudzuma, kurināmā siltumspējas un vielas īpatnējās siltumietilpības jēdzienus, lieto tos procesu analīzē un aprēķinos. (O 4.3.2.)
Analizē siltuma procesus, izmantojot siltuma bilances vienādojumu. (O 4.3.2.)
Salīdzina ideālas gāzes siltumietilpību izohoriskā un izobāriskā procesā. (A 4.2.1.)
Analizē un aprēķina (arī daudzatomu) gāzes iekšējās enerģijas maiņu dažādos procesos, saistot to ar gāzes absolūto temperatūru vai spiedienu un tilpumu. (A 4.2.1.)
Analizē izobārisku, izotermisku, izohorisku un adiabātisku procesu, izmantojot pirmo termodinamikas likumu. (O 4.3.3.)
Aprēķina ideālas gāzes izplešanās darbu izobāriskā, izohoriskā, izotermiskā un adiabātiskā procesā. Nosaka gāzes darbu, izmantojot grafisko metodi, (attēlojot procesu pV koordinātās) (O 4.4.1., A 4.4.1.)
Skaidro siltuma mašīnu un siltuma sūkņu darbības fizikālos pamatus un darbības principus (ārdedzes un iekšdedzes dzinējs, saldētava un siltumsūksnis). (A 4.4.1.)
Analizē un skaitliski apraksta ideālas siltuma mašīnas darbību un nosaka tās lietderības koeficientu.
Aprēķina Karno cikla lietderības koeficientu. (A 4.4.1.)
Aprēķina siltumsūkņa efektivitātes koeficientu un skaidro, kādēļ tas var būt lielāks par 100 %. (A 4.4.1.)
Novērtē entropijas izmaiņu procesā, kas notiek nemainīgā temperatūrā. Spriež par siltuma procesu neatgriezeniskumu. (A 4.4.1.)
Siltuma pārnese: siltumvadīšana, konvekcija, siltumstarojums
Spriež par siltuma pārnesi un temperatūras izlīdzināšanos saistībā ar otro termodinamikas likumu. (O 4.3.2.)
Skaidro siltumvadīšanu un konvekciju saistībā ar vielas uzbūvi un molekulu kustību. (O 1.4.2., O 4.3.2.)
Lieto parādību skaidrošanā siltuma pārneses veidus – siltumvadīšanu, konvekciju un siltumstarojumu. (O 4.3.2.)
Izvērtē, kādi faktori nosaka pārnesto siltuma daudzumu siltumvadīšanas, konvekcijas un siltumstarojuma procesos. (O 4.3.2.)
Skaidro procesus, izmantojot siltuma pārneses vienādojumu. (A 4.3.2.)
Vielas uzbūve un īpašības dažādos agregātstāvokļos. Fāžu pārejas
Aprēķina elastības spēku, absolūto pagarinājumu un stinguma (elastības) koeficientu, izmantojot Huka likumu. (O 3.2.1., A 1.4.1.)
Zina cietu vielu iedalījumu pēc to struktūras, kā arī struktūras saistību ar vielas īpašībām (monokristāli, polikristāli un amorfas vielas, īpašību anizotropija, ideāli kristāli un kristālrežģa defekti). (O 1.4.2.)
Skaidro parādības izmantojot slapināšanas un virsmas spraiguma koeficienta jēdzienus. (A 1.4.1.)
Skaidro šķidrumu un cietu vielu termisko izplešanos. Lieto termiskās izplešanās koeficienta jēdzienu parādību skaidrošanā un aprēķinos. (A 1.4.1.)
Analizē atšķirības starp amorfu un kristālisku vielu kušanu (O 1.3.1.)
Skaidro atšķirību starp iztvaikošanu un vārīšanos, zina šķidruma vārīšanās nosacījumus. Skaidro iztvaikošanas ātrumu noteicošos faktorus (temperatūra, vējš, brīvās virsmas laukums, viela) (V 1.3.1., O 1.3.1., O 4.3.2.)
Apraksta un analizē situācijas, izmantojot siltumprocesu grafikus. (O 4.3.2.)
Apraksta procesus, izmantojot vielas stāvokļa diagrammu. Zina jēdzienus kritiskā temperatūra un spiediens, trīskāršais punkts. (O 4.3.2.)
Skaitliski raksturo gaisa mitrumu, lietojot jēdzienus: gaisa absolūtais un relatīvais mitrums, ūdens tvaika parciālspiediens, rasas punkts.(A 1.4.1.)
Apraksta ar gaisa mitrumu saistītās parādības. (A 1.4.1.)
Elektriskais lādiņš un elektrizācija
Zina un lieto atoma daļiņu elektriskā lādiņa īpašības, elementārlādiņa jēdzienu un atoma planetāro modeli ķermeņu elektrizācijas skaidrošanai. (O 1.2.1., O 1.5.1.)
Izmanto lādiņa nezūdamības likumu. (O 1.5.1.)
Elektriskais lauks un kapacitāte
Apraksta punktveida lādiņu mijiedarbību, lietojot Kulona likumu.
Skaidro elektriskā lauka un tā intensitātes jēdzienus. Aprēķina spēku ar kādu ārējais elektriskais lauks darbojas uz lādētu daļiņu. (O 2.2.2., A 2.2.1.)
Attēlo un raksturo elektrisko lauku ap punktveida lādiņiem un to sistēmām, bezgalīgi uzlādētas plāksnes tuvumā, kā arī starp divām bezgalīgām, pretēji lādētām plāksnēm. (O 2.2.2., A 2.2.1.)
Analizē lādiņa kustību elektriskajā laukā. (O 3.1.1.)
Skaidro situācijas, izmantojot elektrostatisko indukciju vadītājos un dielektriķos. Skaidro elektriskā lauka ekranēšanu. (O 2.2.2.)
Lieto elektriskā potenciāla jēdzienu kā lādiņa potenciālo enerģiju elektriskajā laukā (O 4.4.1.)
Modelē elektriskā sprieguma jēdzienu kā elektriskā potenciāla starpību vai nepieciešamo darbu lādiņa pārvietošanai elektriskajā laukā (O 4.4.1.)
Skaidro kondensatora uzbūvi. Analītiski spriež par faktoriem, kas ietekmē plakņu kondensatora kapacitāti. (O 2.2.2.)
Raksturo elektrisko lauku plakņu kondensatorā un saista to ar spriegumu starp plāksnēm. (O 2.2.2.)
Skaidro faktorus, kas ietekmē kondensatora uzlādes un izlādes ātrumu. (A 4.3.1.)
Aprēķina kondensatoru kopējo kapacitāti kondensatoru virknes un paralēlam slēgumam. (A 4.3.1.)
Zina elektriskās strāvas jēdzienu; skaidro elektrisko strāvu ar lādiņnesēju virzītu kustību. (O 1.5.2., A 4.3.1.)
Zina Oma likumu un nosaka ķēdes posma un pilnas ķēdes strāvas stiprumu, spriegumu un pretestību. (O 4.3.1., A 4.3.1.)
Analītiski spriež par nemainīga šķērsgriezuma laukuma vadītāja pretestību, ja zināmi tā izmēri un materiāls; skaidro, kā vadītāja pretestību ietekmē citi faktori. (O 4.3.1., A 1.4.1.)
Nosaka elektriskās ķēdes elementa patērēto jaudu, skaidro to ar enerģijas pārvērtībām. (A 4.3.2.)
Aprēķinos izmanto sprieguma avota elektrodzinējspēka un iekšējās pretestības jēdzienus. (O 4.3.1., A 2.2.2.)
Analizē strāvas stipruma maiņu atkarībā no laika rezistora un kondensatora virknes slēgumā. (A 4.3.1.)
Pamato līdzstrāvas pārvades mehānismus dažādās vidēs (vadītājos, pusvadītājos, šķidrumos, gāzēs, vakuumā) (A 4.3.1.)
Magnētiskais lauks. Elektromagnētiskā indukcija
Izmanto magnētiskā lauka indukcijas jēdzienu, lai aprakstītu mijiedarbību starp magnētiskiem ķermeņiem un kustīgām lādētām daļiņām. (O 1.2.1., A 2.2.1.)
Attēlo zīmējumā magnētiskā lauka līniju izvietojumu ap patstāvīgajiem magnētiem un ap strāvas vadu un to kombināciju. (O 1.2.1., A 2.2.1.)
Skaidro elektromagnēta darbības principu, izmantojot magnētisko lauku ap strāvas vadu. (A 2.2.1.)
Nosaka Ampēra spēka virzienu un aprēķina tā lielumu strāvas vadam magnētiskajā laukā. (O 3.2.1.)
Aprēķina Lorenca spēka lielumu un nosaka tā virzienu kustīgam lādiņam magnētiskajā laukā. (O 3.2.1.)
Aprēķina riņķa līnijas rādiusu, apriņķojama periodu un frekvenci lādiņam kustoties pa riņķa līniju magnētiskajā laukā. (O 3.2.1.)
Skaidro dažādu materiālu mijiedarbību ar ārēju magnētisko lauku, zina materiālu iedalījumu paramagnētiķos, feromagnētiķos un diamagnētiķos. (A 1.4.1.)
Aprēķina spolē inducētā EDS lielumu izmantojot magnētiskās plūsmas izmaiņas ātrumu. Analizē magnētiskā lauka izmaiņas ātruma, spoles šķērsgriezuma laukuma un vijumu skaita ietekmi uz inducētā EDS lielumu. (A 4.3.1.)
Aprēķina spoles magnētiskā lauka plūsmas lielumu, zinot spoles induktivitāti. Analizē spoles induktivitātes ietekmi uz spolē inducētā EDS lielumu. (A 4.3.1.)
Skaidro Zemes magnētiskā lauka nozīmi Zemes aizsargāšanā no lādētu kosmisku daļiņu iedarbības. (O 6.3.1.)
Skaidro maiņstrāvas ieguves principus, izmantojot elektromagnētiskās indukcijas likumu. (O 4.3.4.)
Izmantojot maiņstrāvas grafisko attēlojumu, nosaka tās raksturlielumus ‒ periodu, frekvenci, maksimālās un efektīvās sprieguma un strāvas stipruma vērtības, fāzu starpība. (O 4.3.4., A 4.3.1.)
Aprēķina sprieguma un strāvas stipruma efektīvās vērtības, zinot to maksimālās vērtības. (O 4.3.4.)
Skaidro reaktīvās pretestības jēdzienu maiņstrāvas ķēdē ideāla kondensatora un ideālas spoles gadījumā; aprēķina atbilstošās reaktīvās pretestības. (A 4.3.1.)
Līdzstrāvas un maiņstrāvas ķēdes
Zina un lieto dažādu elektriskās ķēdes elementu apzīmējumus – līdzsprieguma avots, maiņsprieguma avots, rezistors, reostats, spuldze, kondensators, spole, slēdzis, transformators, voltmetrs, ampērmetrs, diode. (V 4.3.2., O 4.3.1.)
Aprēķina kopējo pretestību patērētāju virknes, paralēlajā un jauktajā slēgumā. (O 4.3.1.)
Aprēķina ķēdes kopējo patērēto jaudu, kopējo strāvas stiprumu, spaiļu spriegumu, kā arī atsevišķu elementu patērēto jaudu, strāvas stiprumu un spriegumu. (O 4.4.1.)
Aprēķina kopējo pretestību aktīvo patērētāju un reaktīvo elementu (ideāla kondensatora un ideālas spoles) virknes slēgumā maiņstrāvas gadījumā; analizē maiņstrāvas ķēdes kopējās pretestības atkarību no maiņstrāvas frekvences. (A 4.3.1.)
Skaidro transformatora darbības principu, balsoties uz elektromagnētiskās indukcijas parādību. (O 4.3.2.)
Aprēķina strāvas stipruma un sprieguma izmaiņu, ja zināms transformatora vijumu skaits primārajā un sekundārajā tinumā un transformatora lietderības koeficients. (O 4.3.2.)
Analizē un skaidro LC kontūra darbību un aktīvās pretestības lomu tajā. Salīdzina svārstības LC kontūrā ar cita veida svārstībām izmantojot svārstību raksturlielumus. (A 4.3.2.)
Elektromagnētiskās svārstības un viļņi
Saista elektromagnētiskā viļņa raksturlielumus ‒ ātrumu, frekvenci un viļņa garumu.(V 2.1.1.)
Zina, ka vakuumā EM viļņu ātrums ir vienāds ar gaismas ātrumu un vidē tas ir mazāks. (V 2.1.1.)
Skaidro EM viļņu rašanos LC kontūra svārstību rezultātā. (O 2.1.3.)
Izmanto elektromagnētisko viļņu skalu, lai skaidrotu un analizētu EM viļņu izmantošanu tehnoloģijās. (V 2.1.2.)
Zina saistību starp apgaismojums un gaismas avota stiprumu, izvērtē dažādu faktoru ietekmi uz to. Secina par apgaismojuma pietiekamību, analizējot dotos datus. (O 4.3.5.)
Veic aprēķinus, izmantojot gaismas plūsmas sakarību ar apgaismojumu. (O 4.3.5.)
Skaidro virsmas apgaismojuma atkarību no gaismas avota stipruma, attāluma līdz gaismas avotam un staru krišanas leņķa. Analītiski spriež un veic aprēķinus, izmantojot apgaismojuma formulu. (O 4.3.5.)
Staru gaita un attēlu veidošanās
Zina gaismas atstarošanās likumu un to izmanto, konstruējot staru gaitu spoguļos (t.sk. liektos); raksturo iegūtos attēlus. (O 2.1.1.)
Zina gaismas laušanas likumu un analizē dažādu faktoru (gaismas laušanas koeficients un gaismas izplatīšanās ātrums dažādās vidēs, gaismas stara krišanas leņķis) ietekmi uz staru gaitu. (O 2.1.1.)
Izmanto gaismas laušanas likumu aprēķinos. (O 2.1.1.)
Skaidro, kas ir pilnīgā iekšējā atstarošanās, tās nosacījumus un gaismas vada darbības principu. (O 2.1.1.)
Konstruē gaismas staru izplatīšanos plakanparalēlā plāksnītē un prizmā. (O 2.1.1.)
Konstruē gaismas staru izplatīšanos savācējlēcās un izkliedētājlēcās; raksturo iegūtos attēlus. (O 2.1.1.)
Skaidro dažādas optiskās parādības, izmantojot gaismas atstarošanās un laušanas likumsakarības. (O 2.1.1., O 2.1.2.)
Izmanto lēcas formulu aprēķinos. (O 2.1.1.)
Skaidro, kas ir lineārais palielinājums; veic aprēķinus, ja zināms priekšmeta vai attēla attālums līdz lēcai. (O 2.1.1.)
Raksturo acs uzbūvi; skaidro attēla veidošanos acī, izmantojot savācējlēcas darbības principus. Atšķir tuvredzību un tālredzību kā redzes defektus, skaidro tos un iesaka koriģēšanas iespējas, izmantojot brilles (kontaktlēcas). (O 2.1.1.)
Saista optisko stiprumu ar lēcas fokusa attālumu. Izmanto optiskā stipruma jēdzienu, lai analizētu un salīdzinātu dažāda veida brilles (kontaktlēcas). (O 2.1.1.)
Zina, ka dažādas krāsas gaismas stariem ir atšķirīgi laušanas koeficienti; prognozē, kā tas ietekmē optisko instrumentu iegūto attēlu kvalitāti. (O 2.1.1., A 1.4.1.)
Analizē fotoaparāta, mikroskopa, teleskopa un lupas uzbūvi un darbības principus. (O 2.1.1., O 2.1.2.)
Skaidro, kas ir gaismas vilnis, izmantojot elektromagnētisko svārstību jēdzienu. (O 2.1.3.)
Salīdzina elektromagnētiskos un mehāniskos viļņus. (O 2.1.2.)
Izmantojot EM viļņu skalu, raksturo redzamās gaismas viļņu spektru. (V 2.1.1.)
Skaidro gaismas izplatīšanos, izmantojot gaismas stara un viļņu modeļus. (A 12.2.1.)
Skaidro dažāda garuma EM viļņu gaitu vidē, izmantojot gaismas dispersijas jēdzienu. (A 12.2.1.)
Interference, difrakcija un polarizācija
Apraksta galvenās viļņu īpašības (interference, difrakcija un polarizācija) un ilustrē tās ar mehānisko un gaismas viļņu piemēriem; atpazīst viļņu īpašību izpausmes dažādās situācijās. (O 2.1.2., A 2.1.3., A 2.1.4., A 2.1.5.)
Apraksta Janga dubultspraugas eksperimenta norisi un skaidro, kā šis eksperiments pierāda gaismas viļņu dabu. (A 2.1.3.)
Analizē Janga dubultspraugas eksperimentā iegūto ainu, izmantojot gājuma diferences, interferences un difrakcijas jēdzienus. Skaidro interferences minimumu un maksimumu veidošanās nosacījumus. (A 2.1.3., A 2.1.4.)
Skaidro gaismas viļņu interferences ainas veidošanās nosacījumus. (A 2.1.3.)
Pamato interferences minimuma un maksimuma veidošanos, izmantojot viļņa garumu un viļņu veiktā optiskā ceļa starpību (gājuma diferenci). (A 2.1.3.)
Apraksta interferences ainas veidošanos plānā kārtiņā; novērtē krītošās gaismas viļņa garuma, kārtiņas biezuma un laušanas koeficienta ietekmi uz atstarotās un caurizgājušās gaismas intensitāti. (A 2.1.3.)
Izmanto viļņu gājuma diferences sakarību un interferences nosacījumus plānās kārtiņās, lai veiktu skaitliskus aprēķinus. (A 2.1.3.)
Skaidro interferences parādību plānās kārtiņās dažādās situācijās (dzidrinātā optika, ziepju plēves krāsas izmaiņas, eļļas kārtiņas krāsas izmaiņas uz ūdens virsmas). (A 2.1.3., A 2.1.2.)
Skaidro, kas ir difrakcija, izvērtē situācijas un nosacījumus (viļņu garuma un šķēršļa izmēru samērojamība, asas šķēršļa malas) difrakcijas ainas novērošanai. (A 2.1.4.)
Zina, kas ir difrakcijas režģis, un izmanto aprēķinos difrakcijas režģa sakarību. (A 2.1.4.)
Analizē difrakcijas ainu, kas iegūta ar difrakcijas režģi. Skaidro dažādu faktoru (viļņa garums, attālums starp režģa spraugām, attālums līdz ekrānam) ietekmi uz difrakcijas ainas izskatu. (A 2.1.4.)
Skaidro viļņu polarizācijas parādību, salīdzinot mehānisko viļņu un gaismas viļņu gadījumus. Izmanto polarizācijas parādību, lai pierādītu, ka gaisma ir šķērsvilnis. (A 2.1.5.)
Salīdzina un apraksta dažādus veidus, kā iegūst un izmanto polarizētu. (A 2.1.5., O 2.1.2.)
Izmanto Malī likumu polarizācijā situāciju analīzē un aprēķinos. (A 2.1.5.)
Skaidro ierīču (interferometra), darbības principu, izmantojot interferences jēdzienu (A 2.1.3.).
Skaidro un novērtē optisko sistēmu maksimālās izšķirtspējas robežas, izmantojot elektromagnētisko viļņu difrakcijas jēdzienu. (A 2.1.4.).
Skaidro atoma uzbūvi, izmantojot dažādus modeļus (Rezerforda modelis, Bora modelis, elektronu mākoņi). (A 1.2.1.)
Aprēķina fotonu enerģiju, zinot starojuma viļņa garumu vai frekvenci. (A 1.2.1.)
Skaidro dažādu vielu absorbcijas un emisijas spektru veidošanos, izmantojot elektronu pārejas starp enerģijas līmeņiem; analizē absorbcijas vai emisijas spektros redzamo informāciju. (A 1.2.1., A 4.3.2.)
Zina alfa, beta un gamma radioaktīvās sabrukšanas veidus un likumsakarības. (A 1.5.1.)
Apraksta kodolreakcijas, izmantojot un sastādot kodolreakcijas vienādojumus. (O 1.5.1.)
Aprēķina masas defektu un kodolreakcijā atbrīvoto enerģiju, izmantojot masas un enerģijas ekvivalenci. (A 4.3.2.)
Nosaka radioaktīvā materiāla masu pēc noteikta laika, izmantojot pussabrukšanas periodu. (O 1.5.1., A 1.5.1.)
Zina, ka EM starojumam piemīt kvantu daba, aprēķina kvanta enerģiju un impulsu. (A 2.2.1.)
Skaidro ārējā fotoefekta būtību. Aprēķina fotoefekta sarkano robežu, izejas darbu un izsisto elektronu enerģiju. (A 4.3.2.)
Ilustrē viļņa-daļiņas duālismu, izmantojot de Brojī viļņa garuma jēdzienu. Aprēķina de Brojī viļņa garumu. (A 2.1.1.)
Analizē absolūti melna ķermeņa starojuma spektru un tā saistību ar temperatūru. Izmanto Stefana‒Bolcmaņa likumu aprēķinos. (A 4.3.3.)
Mūsdienu fizika, astronomija un kosmoloģija
Zina kvarka jēdzienu; apraksta protona un neitrona uzbūvi, izmantojot kvarka jēdzienu. (A 2.2.1.)
Klasificē Visuma objektus (zvaigznes, planētas, pavadoņus, galaktikas) pēc to būtiskākajām pazīmēm. (O 6.1.2.)
Skaidro atšķirību starp zvaigžņu redzamo un absolūto spožumu. (O 6.1.3.)
Saista kodolprocesus ar enerģijas rašanos zvaigznēs. (A 4.3.3., O 6.2.1.)
Analizē likumsakarības starp Saules sistēmas objektu raksturlielumiem, kas doti tabulās un informācijas avotos. (O 6.2.2.)
Skaidro mērījumu veikšanu astronomijā, izmantojot Doplera efektu. Pamato teoriju par Visuma izplešanos. (A 2.1.2., A 6.1.1.)
Raksturo zvaigžņu virsmas temperatūru un starjaudu, lietojot Hercšprunga–Rasela diagrammu. (O 6.1.1., A 6.1.1.)
Pētnieciskā un eksperimentālā darbība
Plāno eksperimenta gaitu, apzinoties un ievērojot drošības noteikumus. (A 11.2.1., O 11.2.3.)
Izvirza pētāmo problēmu un hipotēzi. (A 11.2.2.)
Atpazīst pētāmos lielumus (neatkarīgais, atkarīgais, būtiskākie fiksētie lielumi). (A 11.2.2.)
Lieto IT ierīces pētījuma datu apstrādei. (11.4.1.)
Nosaka mērierīču raksturlielumus – mērapjomu, iedaļas vērtību un kļūdu. (A 11.3.2.)
Apstrādā pētījuma laikā iegūtus datus. (A 11.4.1.)
Attēlo pētījuma datus grafiski. Izmanto matemātiskās likumsakarības, lai aprakstītu pētījuma datus. (A 11.4.1.)
Veic kļūdu aprēķinus tiešajiem un netiešajiem mērījumiem. (A 11.4.1.)
Novērtē datu precizitāti un ticamību. Iekļauj kļūdu intervālus datu grafiskajā attēlojumā. (A 11.4.1.)
Salīdzina pētījumā iegūtos datus ar teorētiskajām vērtībām. (A 11.4.1.)
Veic datu linearizāciju, atbilstoši izvēloties fizikālos lielumus. Nosaka sistēmas parametrus no linearizēta grafika krustpunktiem ar asīm un slīpuma koeficienta. (A 11.4.1.)
Izvērtē eksperimenta ierobežojumus un galvenos kļūdu avotus. Piedāvā risinājumus pētījuma uzlabojumam. (A 11.5.1., A 11.5.2.)
Izsaka priekšlikumus turpmāko pētījumu virzieniem. (A 11.5.1., A 11.5.2.)
Formulē secinājumus, izmantojot pētījuma rezultātus. Apstiprina vai noraida izvirzīto hipotēzi, pamatojot to ar pētījuma datiem. Veic nepieciešamos vispārinājumus. (A 11.6.1.)
Saskaita, atņem un reizina ar skaitli vektoriālus lielumus. (M1.2.3., M6.2.1., M6.2.2., M6.2.3.)
Veic aprēķinus un iegūto skaitlisko rezultātu izsaka kā decimāldaļskaitli, pēc nepieciešamības lietojot skaitļa pieraksta normālformu, ievērojot zīmīgo ciparu skaitu. (M3.2.1.V, M3.2.1., M4.4.1., M4.4.2., M4.4.3., M4.4.4., M4.4.5., M4.5.1., M4.5.2., M4.5.3., M4.5.4., M6.1.1., M6.3.5.)
Attēlo datus grafikā, izvēloties atbilstošos lielumus uz asīm un mērogu. (M4.2.3.V, M4.2.4.V, M5.3.3., M5.3.7.V, M5.3.8., M6.2.4.)
Analizē fizikāla rakstura informāciju, kas dota tekstā, tabulās, grafikos, attēlos, diagrammās vai attēlota elektriskajās shēmās. Pārveido fizikāla rakstura informāciju no viena veida otrā. (M1.1.1., M1.2.1.V, M.1.2.3., M1.2.4., M3.2.3., M3.3.1., M6.1.2.)
Atpazīst un analizē fizikālos procesus, kurus apraksta šādas funkcijas: tiešā proporcionalitāte, lineāra un kvadrātiskā funkcijas, trigonometriskās funkcijas, apgrieztā proporcionalitāte, pakāpes funkcijas (ar pakāpes radītāju ½, ⅓, 3, 4 un –2), un eksponentfunkcija. (M3.1.2.V, M3.3.1.O, M3.3.2., M4.2.2., M4.2.4., M4.2.5., M4.2.6., M4.2.7.)